Atskaite 01.10.2016
2016.gada oktobris patversmei izvērtās par ļoti grūtu periodu, jo ar kādu no jaunpienācējiem kaķu telpās iekļuva uzreiz divu bīstamu infekcijas slimību – panleikopēnijas un korona vīrusa – izraisītāji. Abu nāvējošo slimību dēļ gandrīz visu mēnesi patversmei nācās darboties karantīnas režīmā, kas nozīmē, ka jauni dzīvnieki tika uzņemti tikai absolūti neatliekamos gadījumos, bet adopcijai varēja nodot tikai tos dzīvniekus, kas bija izgājuši pilnu karantīnas ciklu – 14 dienas. Tāpēc oktobrī uzņemto un adoptēto dzīvnieku skaits ir ievērojami mazāks nekā ierasts: uzņemti 14 kaķi, 2 suņi un trusītis, savukārt uz jaunajām mājām devās vai vecās atrada 21 kaķis un viens suns. Vidēji patversmē ik dienas uzturējās 57 kaķi, no tiem lielākajai daļai bija nepieciešama intensīva ārstēšana.
Finanšu atskaite:
Medicīniskā dzīvnieku barība EUR 23.65
Medicīniskie līdzekļi EUR 571.23
Kopā izlietots EUR 594.88
Laimīgie stāsti oktobrī
Trusenīte Padija
Trušu meitiņa Padija nez kādā ceļā bija nokļuvusi kādā krogā. Kādreiz trusenīte bija bijusi baltum balts, mīkstum mīksti pūkains kunkulītis glītām austiņām, maigu, šņukurējošu deguntiņu. Taču patversmē viņa nonāca vairs ne mīksta, ne pūkaina, ne arī īsti balta... Austiņas gan joprojām bija glītas un deguntiņš šņukurējošs, taču baltais, pūkainais kažociņš viscaur bija savēlies kunkuļos, bet vēderiņu klāja centimetru biezs spalvu un mēslu slānis, zem kura plīsusī āda bija izveidojusi milzīgu, iekaisušu brūci...
Necilvēks saimnieks, kas ko tādu pieļāva, cilvēki sašutuši teiks. Un kļūdīsies, jo lieta tāda, ka šai trusenītei nebija saimnieka. Viņas saimnieki bijām mēs visi kopā - sabiedrība. Jo trusenītes liktenis bija sagriezies tā, ka kādā brīdī viņa kļuva par kāda Vecrīgas kroga "dekorāciju". Viņas smirdošais, pavirši un reti tīrītais būris stāvēja pašā pilsētas sirdī lielajā skatlogā, dienu un nakti visu acu priekšā. Cilvēki taisīja selfijus un laimīgi smaidošu bērnu foto kopā ar viņu, un pēc tam, riebumā viebdamies, tualetē mazgāja mēslu nosmērētās rokas. Un nevienam neienāca prātā, ka tam tā nebūtu jābūt, ka trusim nav jādzīvo mēslu pilnā būrī un nav jābūt salipušam pašam savos izkārnījumos...
Trusenei par laimi, šajā krogā iegriezās kāds jauns pāris no Norvēģijas - trušu mīļotāji, kas bija izlēmuši pavadīt brīvdienas Rīgā. Viņi netaisīja selfijus, viņi saprata, ka trusenīte ir jāglābj - nekavējoties ne mirkli. Sarunā ar kroga darbiniekiem viņi uzzināja, ka nabaga nelaimīgais dzīvnieks te nevienam nav vajadzīgs un visi būtu tikai priecīgi tikt no tā vaļā. Jau nākamajā dienā trusenīte tika nogādāta „Dzīvnieku Draugs”, kur nekavējoties narkozē (kas trušiem, kā jau visiem grauzējiem, ir ļoti bīstama) trusenīte tika noskūta, notīrīts mēslu slānis no vēderiņa un sakopts jēlums zem tā. Trusenītei arī tika novīlēti šķībi greizi saaugušie zobi (nepareizas barošanas rezultāts, kā dēļ viņa īsti nevarēja ēst) un nogriezti pāraugušie nagi.
Nu Padija ir iekārtota tīrā būrītī un viņai tiek piedāvāta vislabākā barība. Vēderiņš ir sadzijis un pamazām ataug noskūtais kažociņš. Padija cer pēc iespējas drīzāk doties uz jaunajām mājām!
Pičaks
Pičaks ir no kaķu ģimenītes, kura kādu dienu uzradās privātmājas pagalmā Mārupē. Sākumā mazs šņākulis - rūkulis, patversmē Pičaks izvērtās par krāšņu kaķu zēnu ar tīģersvītrotu, kuplu un neticami mīkstu kažociņu. Tiesa, atšķirībā no māsiņas Ursas, Pičaks nebija gatavs uzreiz draudzēties ar svešiniekiem - viņam vajadzīgs laiks, lai cilvēku iepazītu un uzticētos. Tāpēc Pičaks patversmē pavadīja daudz ilgāku laiku nekā māsiņa, sasniedzot krietnu pusaudža vecumu.
Pičaks no patversmes mājup devās divas reizes. Pirmā izrādījās neveiksmīga – cilvēks, kas runčeli izvēlējās, laikam tomēr nebija īsti gatavs uzņemt savās mājās kādu dzīvnieciņu, jo mincis tika atvests atpakaļ ar iemeslu, ka tas naktīs pārāk skaļi staigājot.
Taču ikvienam patversmes zvērulim kaut kur ir viņa īstais cilvēks, un arī Pičakam atradās ģimene, kur tagad viņš ir laimīgs un murrātīgs mājas mīlulis.
Guguce
Guguce piedzima un uzauga vienā no Latvijas mazpilsētām. Draudzīgā un rotaļīgā kaķmeitiņa bija nonākusi apstākļos, kas nemaz nebija piemēroti pusauga kaķēnam, taču tās bija viņas mājas un citu dzīvi viņa nepazina. Mince nezināja, ka kaķiem var būt arī labāks ēdiens nekā samazgas un ka nav pareizi, ja kaķenītei jāuzņemas rūpes par mazuļiem, lai gan pati ir vēl pavisam jauniņa – pat ne gadu veca. Viņa tikai apzinīgi pildīja savus mammas pienākumus, pati kļūdama aizvien vājāka un noplukušāka.
Par laimi, Guguci pamanīja vietējie dzīvniekmīļi un nogādāja patversmē. Sākumā tramīga un piesardzīga, Guguce ātri vien prata novērtēt siltumu, pilno bļodiņu un cilvēku mīlestību, sakopa netīro un noskrandušo kažociņu un kļuva par izcilu skaistuli.
Tagad Guguce ir īsta Rīgas dāma un sen jau aizmirsusi senās grūtās dienas.
Busja
Sešus gadus veco Busju patversmei ar asarām acīs atdeva sieviete, kurai veselība vairs neļāva viņu turēt.
Pusmūža kaķu liktenis patversmē nav viegls – viņi ir par vecu tiem, kas vēlas jaunu kaķi, bet par jaunu tiem, kas vēlas dot mūža mājas kādam kaķu senioram. Tāpēc šādi kaķīši patversmē bieži vien pavada mēnešus un pat gadus...
Taču Busjai bija lemts cits liktenis - viņa patversmē pavadīja tikai dažas dienas, jo ar savu mīlīgumu un izcili jauko raksturu uzreiz iekaroja sirdi kādai ģimenei no Rīgas.
