Atskaite 10.05.2013
Martā patversmē uzturējās 72 kaķi un 34 suņi. Šī mēneša laikā patversmē uzņemts 21 dzīvnieks – 16 kaķi un 5 suņi. Uz mājām devušies 25 dzīvnieki – 18 kaķi un 7 suņi.
Marta mēnesī izlietots:
Dzīvnieku barība LVL 256,42
Medicīniskie līdzekļi LVL 28,84
Kopā izlietots LVL 285,26
Laimīgie stāsti
Fredis
Fredis tika atrasts uz ielas, kur sekoja līdzi katram garām gājējam un ieskatījās viņam acīs ar cerību, ka viņu paņems pie sevis. Labsirdīga sieviete atnesa kaķīti uz patversmi, kur, neraugoties uz diezgan noplukušo paskatu, uzreiz iekaroja visu sirdis ar savu īpašo personību. Arī noplukums izrādījās labojama vaina – runci tikai bija nomocījušas zarnu baktērijas, izraisot pamatīgas veselības problēmas.
Tagad Fredis dzīvo jaunajās mājās, kur viņam klājas brīnišķīgi. Viņš sadraudzējies ar mājas otru kaķi, labprāt pamatīgi pieēdas (jo vēders vairs nesagādā raizes), rotaļājas, draiskojas un priecē savus saimniekus ar labsirdīgo dabu un maigo pieķeršanos.
Gustiņš
Gustiņš patversmē nonāca no pagaidu mājām, kur pēc grūtas bērnības, kas pavadīta uz ielas, pamazām bija radināts uzticēties cilvēkiem. Tomēr īsti līdz galam par cilvēku labumu runčuks nebija pārliecināts: pavisam prom nebēga, taču arī lielu pieķeršanos neizrādīja un labprātāk turējās savrup.
Tieši tāpat Gustiņš sākumā uzvedās jaunajās mājās – no mēbeļu apakšas bažīgi vēroja cilvēkus, savā kaķa prātā svērdams un vērtēdams, vai viņi pelnījuši uzticību. Galu galā runča lēmums bija – var! – un nu jau kādu laiciņu viņš kļuvis par mājas lielāko aktīvistu un uzjautrinātāju. Naktis viņš pavada saimnieces gultā, bet dienā nodarbojas ar lidošanas sportu un citām fiziskām aktivitātēm.
Triša
Trišu atrada uz ielas Salaspilī – kāds viņu bija izmetis svešā pagalmā, kur viņa cīnījās par izdzīvošanu. Ielas kaķi viņu nepieņēma, un kaķenīte slēpās krūmos. Dažu nedēļu laikā viņas skaistais, trīskrāsainais kažociņš pārvērtās netīrās lēkšķēs, bet neierastā un nepiemērotā barība radīja briesmīgu alerģiju. Nonākusi pagaidu mājās, bet vēlāk – patversmē, Triša ilgi ārstējās.
Tagad Triša dzīvo privātmājā, kur komandē savu jauno saimnieku – ziemā norāda, kā sniegs labāk šķūrējams, bet pašlaik, sākoties pavasarim, minces stingrā uzraudzībā notiek pagalma sakopšana un dārzāju dobju plānošana. Trišas saimnieks teic, ka kaķene esot īsta dāma – vienlaikus maiga un neatkarīga.
Greta
Cienīgā suņu dāma Greta pagājušā gada maijā tika nodota patversmē, jo viņas saimnieki nonāca grūtībās un vairs nevarēja par viņu parūpēties. Greta ļoti pārdzīvoja šo nelaimi un ilgu laiku bija skumja un sevī ierāvusies. Taču pamazām sunīte atkopās nu emocionālās traumas, atklādama savu jauko raksturu un, neraugoties uz cienījamo vecumu, krietnu tiesu kucēna draiskulības.
Mēneši gāja, taču neviens nevēlējās dot Gretai mūža mājas, un šķita, ka viņa kļūs par vienu no suņiem, kas patversmē nodzīvos daudzus gadus. Tomēr izrādījās, ka liktenis Gretai ir sarūpējis pavisam citu, daudz labāku nākotni: viņas bijušo saimnieku kaimiņi, zaudējuši savu sunīti, uzreiz atcerējās savu veco „žoga otras puses” draudzeni. Steigšus viņi ieradās patversmē, satraukti taujājot, vai Greta vēl te. Greta bija te un ar sajūsmu sagaidīja senos paziņas, labprāt dodamās viņiem līdz. Tā Greta atgriezās „gandrīz mājās” – labi pazīstamā vietā pie labi pazīstamiem cilvēkiem.
Rūdolfs
Mazais rudibaltais plušķītis Rūdolfs tika klīstam pa ielām februāra beigās. Suņuks vārda tiešā nozīmē iemiesoja skumjas – it kā vairs ne uz ko necerētu un ne pēc kā neilgotos. Rūdolfa bēdīgās acis uzrunāja gandrīz patversmei kaimiņos dzīvojošo Aiju. Nebūdama pārliecināta, vai var uzņemties lielās rūpes par suni, Aija sākumā tikai nāca izvest Rūdolfu pastaigās un reizumis uz dažām stundām vai dienu paņēma suņu puiku uz mājām, lai kaut nedaudz kliedētu viņa (iztēlotās vai īstās) bēdas.
Taču tad kādu dienu viņa atgriezās patversmē bez suņa. Izrādījās, ka Rūdolfs kategoriski atteicies pamest Aijas mājas, un tas viņai licis beidzot izšķirties, ka suņuks paturams pavisam.
Jau pēc tam, kad Rūdolfs bija adoptēts, uzzinājām, ka šī nav pirmā reize, kad plušķītis nonāk patversmē. Izrādījās, ka tas noticis ne vienu reizi vien, jo Rūdolfa saimniekam suņuka liktenis acīmredzot pārāk nav rūpējis. Tam apliecinājums ir arī fakts, ka Rūdis patversmē nodzīvoja vairāk nekā divas nedēļas, taču saimnieks viņu tā arī nemeklēja...
Fokss
Milzu kucēns Fokss patversmē nonāca, jo „izauga pārāk liels” – tā paskaidroja viņa bijusī saimniece. Neko daudz no dzīves savos deviņos mēnešos viņš nebija redzējis, tāpēc iedzīvoties patversmē ar daudzajiem svešajiem cilvēkiem un suņiem viņam nenācās viegli. Turklāt Fokss patiesi nebija nekāds maziņais, tāpēc uzreiz bija skaidrs – suņu puikam jāmeklē māja ar plašu teritoriju, kur izskrieties.
Izrādījās, ka īsti piemērota vieta atrodas tepat Rīgā, Šķērsielā – tajā pašā, par kuru Ivars Seleckis 1988.gadā uzņēma savu lielisko dokumentālo filmu, kurai tikko klajā nācis trešais turpinājums. Fokss gan tajā nebūs redzams, jo uz Šķērsielu pārvācās marta otrajā pusē, kad filmēšana sen jau bija pabeigta. Jaunajās mājās viņš kļuvis par Džeku, pieaudzējis masu, ieviesis kārtību plašajā teritorijā, kas pilnībā nodota viņa rīcībā, un kļuvis par saimnieku prieku un acuraugu.
