Report 01.01.2015
Janvārī patversmē „Dzīvnieku Draugs” uzņemti 37 dzīvnieki – 30 kaķi un 7 suņi, bet uz jaunajām mājām devās 31 dzīvnieks: 25 kaķi un 6 suņi.
Dzīvnieku Drauga sociālajā veterinārajā klīnikā janvārī sterilizēti 128 bezpajumtes kaķi – 82 kaķenītes un 46 runcīši. Ārkārtas veterinārā palīdzība sniegta 15 kaķiem, ārstējot gan dažādas saslimšanas, gan traumas un ievainojumus.
Finanšu atskaite:
Medicīniskie līdzekļi EUR 127,30
Veterinārie pakalpojumi EUR 372,18
Kopā izlietots EUR 499,48
Laimīgie stāsti janvārī
Tifiņa
Kaķenīte Tifiņa patversmē nonāca pagājušā gada novembrī. Viņu atrada uz ielas, žēlīgi raudam. Cilvēks, kas Tifiņu atrada, diemžēl nevarēja paturēt viņu pie sevis un atnesa uz patversmi, kur viņa pavadīja vairākus mēnešus, gaidot savu īsto cilvēku.
Nonākusi jaunajās mājās Siguldā, Tifiņa pirmajā laikā jutās pamatīgi samulsusi no apstākļu maiņas un svešajiem cilvēkiem. Veselu nedēļu viņa pavadīja, no drošās pagultes uzmanīgi vērodama apkārtni un izvērtēdama, vai var šiem svešiniekiem uzticēties un pieņemt šo namu par savām mājām. Tikai naktīs viņa uzdrošinājās piesardzīgi doties izpētes gājienos un uzkost sarūpētos labumus.
Tifiņas saimniece spēja izprast kaķenītes bažas un darīja visu, lai pierādītu, ka jaunajās mājās viņa var justies droša un pasargāta. Un galu galā, ieguvusi pārliecību, ka šie cilvēki un šīs mājas patiešām ir viņējās, Tifiņa nu ir kļuvusi par īstu mīluli, kas murrādama silda saimnieces gultu un labprāt laižas draiskās rotaļās.
Čombis un Čitiņa
Kādās lauku mājās Auces apkārtnē ilgu laiku nepietiekamā aprūpē un šausmīgos apstākļos pēc savas saimnieces nāves dzīvoja maza auguma suņuku ģimenīte – tētis Čombis, mamma Čiepiņa un meitiņa Čitiņa. Viņi pārtika no ēdiena atliekām (lai gan bieži vien nebija arī to), un no cilvēka, kura rokās bija nonākuši, saņēma tikai lamas un draudus nogalināt.
Pateicoties Auces Dzīvnieku aizsardzības biedrības pūlēm, visi trīs suņuki tika nogādāti patversmē "Dzīvnieku Draugs". Te izrādījās, ka Čombis ir varen svarīgs un bravurīgs suņuvīrs, kuram viss jāzina un jāpieskata, visur jāpiedalās. Savukārt Čiepiņa kā jau sievišķīga būtne, uzvedās daudz atturīgāk un smalkāk, turklāt dziļi viņas sirsniņā joprojām slēpās bažas, vai cilvēkiem vispār var uzticēties. Visgrūtāk klājās mazajai Čitiņai, kura pasaulē bija nākusi jau pēc saimnieces nāves un bija kļuvusi pavisam bailīga un neuzticīga, jo savā dažu mēnešu īsajā mūžiņā no cilvēka bija pieredzējusi tikai ļaunu.
Šobrīd no visas ģimenītes patversmē mīt vairs tikai Čiepiņa. Čombis ir devies saimniekot pats uz savām mājām, kur, kā stāsta jaunie saimnieki, jau sācis ieviest savus noteikumus, tāpēc pieņemts lēmums, ka puikam nekaitētu paskoloties pie suņu trenera. Vislabāk Čombim patīkot pastaigas mežā, jo pilsētā viņam bail no automašīnām, kuras viņš, kā jau īsts laucinieks, pirms tam īsti nebija iepazinis. Čombja saimnieki nevar vien nopriecāties par viņu!
Arī mazajai, bailīgajai Čitiņai klājas labi – viņa jau ir saradusi ar savu jauno ģimeni un sadraudzējusies pat ar kaķi, kas nu kļuvis par viņas labāko rotaļbiedru. Lai gan Čitiņa vēl ir piesardzīga saskarsmē ar svešiniekiem, tomēr mēs ticam, ka kucēna dzīvesprieks ļaus sadziedēt cilvēka nežēlības cirstās brūces viņas mazajā dvēselītē, ļaujot atvērties un uzticēties lielajai pasaulei.
Mildiņa
Septiņus gadus vecā Mildiņa piedzīvoja raksturīgo vecu cilvēku mājdzīvnieku stāstu: viņas saimniece smagi saslima un nebija neviena, kas varētu par kaķenīti rūpēties tālāk. Vairākus mēnešus viņa dzīvoja viena pati tukšā dzīvoklī, kur viņu apciemoja un baroja labsirdīga sieviete, taču arī viņa nevarēja Mildiņai dot mūža mājas, tāpēc kaķe nonāca patversmē. Kad vairākus mēnešus par Mildiņu interesi nebija izrādījis neviens cilvēks, tika nolemts dot viņai iespēju silto gadalaiku pavadīt „vasarnīcā” – patversmes kaķu kolonijas mājiņā. Lai gan mince tur jutās visai omulīgi, tomēr visam patversmes kolektīvam bija no sirds žēl, ka tik jaukai, nosvērtai un mīļai kaķenītei atlikušais mūžs būs jāpavada kolonijas namiņā.
Tāpēc visi bijām patiesi priecīgi, kad kādu dienu patversmē ieradās sieviete, kura izvēlējās tieši Mildiņu. Jaunajās mājās viņai klājas brīnišķīgi, un, kā saka viņas saimniece, Mildiņa ir devusi jaunu jēgu viņas dzīvei.
Džins
Skaistais suņu puika Džins bija viens no patversmes rūpju bērniem. Pie mums viņš nonāca vēl kucēna vecumā, taču jau ieguvis pilnīgu pārliecību, ka no cilvēkiem nekas labs nav sagaidāms. Nav zināms, kas un ko viņam bija nodarījis pāri, taču tas bija iespiedies suņa apziņā uz visiem laikiem, un ne ar kādām rūpēm un mīlestību neizdevās viņu pārliecināt par pretējo. Tā Džins izauga par iespaidīga izmēra suni ar grūtu raksturu, kas savas bailes no pasaules un cilvēkiem slēpa aiz agresijas maskas, īsta vai iedomāta apdraudējuma gadījumā vienmēr būdams gatavs aizstāvēt sevi visiem līdzekļiem – rējieniem, rūcieniem un, par nelaimi, arī ar zobiem.
Bija skaidrs, ka patversmes stresa pilnajos apstākļos suņu puikas raksturs var kļūt tikai vēl sliktāks, tāpēc Džins tika nodots „mājas aprūpē” patversmes brīvprātīgajai Kristīnei, cerot, ka dzīve ģimenē un apmācība, kāda patversmē nav iespējama, palīdzēs viņam tikt galā ar bailēm un neuzticēšanos.
Daļēji šīs cerības arī piepildījās – Džins no visas sirds pieķērās un iemīlēja savu pagaidu māju devēju un viņas ģimeni, un Kristīne ieguldīja milzīgu darbu, lai mazinātu viņa bailes un agresiju. Tomēr, pret savējiem mīļš un maigs, pret svešiniekiem suns joprojām bija un palika neuzticīgs un draudošs, un stresa situācijās viņa rīcība varēja būt neprognozējama. Tāpēc bija skaidrs, ka nodot Džinu adopcijai var tikai cilvēkiem ar lielu pieredzi un izpratni par suņu psiholoģiju, lai nepakļautu riskam gan jaunos saimniekus, gan pašu suni.
Pērnā gada rudenī patversmei radās iespēja dažus no „sarežģītajiem zvirbulēniem” nosūtīt uz dzīvnieku pansiju Vācijā, kas tieši specializējas darbā ar problēmsuņiem. Viens no ceļojuma kandidātiem bija arī Džins, tomēr galu galā tālais ceļš viņam izpalika, jo suņa pagaidu mamma Kristīne saprata, ka pēc tik ilga kopā pavadīta laika vairs nespēj no sava audzēkņa šķirties, un nolēma dot viņam īstās mājas. Patversmes kolektīvs par to no sirds priecājās un saka Kristīnei milzīgu „paldies!”, jo ir skaidrs, ka Džins ir nonācis vislabākajās mājās pie cilvēkiem, kas viņu mīl un saprot.
Puzlīte
Mazā kaķmeitiņa Puzlīte patversmē nonāca, smagi slima. Viena no viņas actiņām traumas vai slimības dēļ bija tik ļoti bojāta, ka ārstēšana vairs nebija iespējama un actiņu nācās izņemt pavisam. Kaķītes labsajūtai un spējai dzīvot pilnvērtīgu kaķa dzīvi tas nebūt netraucēja, taču nav noslēpums, ka cilvēki ne labprāt dod mājas dzīvniekiem – invalīdiem, baidoties no iespējamiem sarežģījumiem un nebūdami droši, vai spēs sadzīvot ar šo dzīvnieka īpatnību. Nereti šādi dzīvnieki ir nolemti pavadīt patversmē ilgus gadus vai pat visu mūžu.
Tomēr Puzlītei bija lemts cits liktenis un nepagāja nemaz ne ilgs laiks pēc izveseļošanās, kad viņa jau devās līdzi savai jaunajai ģimenei – cilvēkiem, kuriem actiņas trūkums nešķita šķērslis mīlēt un rūpēties par viņu. Jaunajās mājās Puzlīte iejutusies jau no pirmās dienas un iepriecina saimniekus ar savām līksmajām rotaļām un skaļo „murr!”
